© Dzintra Regina Jansone, 2021
ISBN 978-5-0055-8251-5
Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero
Sarkanas sveces liesma,
Kā dienas lauskas atspīdums sirdī…
Lieko vārdu plūsma apklust,
kā stingusi asara uz mana vaiga
…atnāk bezzvaigžņu nakts.
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.
Mans pavasar’s atnāk lēni un klusi,
Mans pavasar’s netrako, ne uz to pusi;
Dvēsele sniedzas uz sauli-
Smaida – mazais pumpur, ko dusi?
Mans pavasars atnāk, kā visiem,
Ar putnu dziesmām un ilgām;
Tikai klusi, klusiņām,
Spēlējas tas ar pērnajām smilgām.
Skumji un lēni manējais nāk,
Kā nopūta maiga, kā saules stars vēss;
Kā sniega pulksteņu dusa,
Kā atmoda lēna un klusa.
Mans pavsar’s mostas lēni,
Tik maigi, kā pumpurs,
Kā sula, bērzā pierietusi-
Pa lāsei pil un krājas.
Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,
Bet viss jau notiek;
Un putni atgriežas mājās,
Ceļā gurušiem spārniem.
Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,
Tu, kas pavasari nes!
Pasmaidi un noglāsti man matus,
Nebēdā, ka sajauksi man tos!
Kungs, ļauj man pārdzīvot,
To, ko izmainīt nevaru!
Piedod un spēku dod!
Palīdzi pārvarēt šaubas un bailes,
Kad gaismas vairs palicis nav —
Izurēt nedienu!
Pašķir mākoņus, dod vietu saulei,
Priekos un bēdās, laimē un nelaimē,
Stāvi man līdzās, nepamet!
Ļauj man iepazīt tevi no jauna,
Mācīties ābecē tavā, kā bērnam,
Burtot pa burtam, saprast lielumu!
To, kas aizliegts bijis man mūžam,
Ticību atņemtu mūsu un garu,
Piedod, un spēku dod…
Ticēt, cerēt un mīlēt!
Baltas ābeles baltās debesīs
Baltas rokas sniedz;
Balts bērniņš
Baltā mākonī veras…
Baltas ābeles zied.
Sārtbalti ziedi ābelēs manās,
Jaunībai sveikas teic;
Dzīve nozied tiem līdzi,
Domas atpakaļ tveras,
Ābelēm ziedi birst…
Atkal ābeles kupenās baltās,
Rokām aptveru, vaigu pieglaužu
Miza raupjā un galva baltā —
…birst ābelei balti ziedi…
Māmuliņa esmu pati,
Sargātāja, glabātāja…
Tikai kāpēc man joprojām
Patvērumu vajag pašai…
Arī man vēl vajag kādu
Mierinot, kas apskauj plecu…
Tikai stumbra skarbo mizu
Satver plauksta, tikpat raupja.
…birst ābelei balti ziedi…
Ābeļziedi pavasarī —
Brīnums mūžīgais!
Vai mati mani ir tikai
Atspīdums ābelēm tavām…
Ābeles ziedos vasaras plaukumā
Atmiņās aust un aust…
Ābeles ziedos rudeņu dzestrumā
Negrib un negrib gaist
Jau kuro gadu puteņi baltie
Virpuļo apkārt man
Aizveru acis un pārvēršas tie
Ābelēs baltās, kas tvan
Bija un pagāja cerību laiks,
Vai atnāksi atkal tu šurp
Vēl arī citugad, draiskuli labais
Vai garām aizsteigsies maigs
Visu mūžu es cēlu māju,
Tā teica dzejniece sena.
Es arī.
Tas sievietes pienākums svēts,
Viņa sauca,
Es noticēju.
Un cēlos un gāju un cēlu un vēlu,
Lai viņiem pārnākt kur būtu —
Vienmēr.
Vai dzejniece uzcēla namu,
Te ziņu man nav —
Nekādu.
Tik manis celto nevienam
No manējiem
Nevajag
Kā zirņi, kas izbiruši,
Kā stārķi, kas projām.
Lidojuši…
Un es stāvu viena
Savas mājas durvīs.
Nevai’dzīgajās.
Un ābelēs manās āboli
Ienākas…krīt
Nevajadzīgi.
Tik nozied puķes rudenīgās
Man vajadzīgās.
Dedz, mana svece, dedz!
Ar tevi sadegšu es līdzi!
Izdegsi. Gaismiņa izdzisīs.
Aiziešu. Atmiņas pazudīs.
Paliks blāzma no rieta,
Izplēnēs atmiņa reta…
Tikai, kā zāle es celšos,
Kā rīta migla es velšos…
Pār zemi savu, tik dārgo,
Pār mīļajiem saviem —
Tos svētot…
Dzīvei.
Pienāks reiz diena kad nebūs vairs manis,
Un pazudīs debesis manas un zeme,
Un palikšu pati par zemi un zāli,
Kā ēna, kā migla kas ceļas un gaist.
Un nebūs prieka un nebūs vairs skumju,
Un itkā nebijis manis vai bijis…
Ne sāpju, ne naida, ne mīlas, ne baudu
Kas pavada ceļā tevi un mani
Bet, vēl jau es esmu, vēl jūtu un redzu,
Un lūdzu es mīlas mazliet un glāstu;
Un gaismas un saules siltuma kāda,
Ko dzīve vēl varētu saudzīgi sniegt.
Vēl jau šī diena ir mana un nakts,
Šī zeme vēl mana un mans ir prieks.
Kaut ārā migla, dzeļ lietus kā nātre
Bet mana tā nātre un lietus ir mans
Es neaizbraukšu ciemos tālos,
Tik apmācies ir laiks un auksts…
Vien manas domas pacelsies no zemes,
Un aizlidos pie tevis, mīļais draugs.
Vien manas domas noglāstīs tev galvu,
Kur mati ne’kļāvīgie kādu cirtu vij,
Vien mana sirds tev aizsūtīs to ziedu,
Par mīlestību kuru sauc arvienu…
šodien es raudu klusi
šodien man nespīd saule
kam izraudāt asaras…
kam pieglaust galvu…
tumsai
rudenim
vienaldzībai
Sapnis nolaižas, kā balta migla,
Aizmirstība, aizmirstība, aizmirstība…
Zemapziņa apņem, pārņem, caurauž…
Lidoju tai līdz un nekurieni…
Cauri laikmetiem un laikiem,
Mainās ainavas un es tām līdzi,
Kā varēja viss būt vai nebūt…
Un notikumi bijuši vai nebijuši
Tie manu sakarsušo prātu patur…
Kā alkstu kādas vēsas rokas
Kas īstenībā atgriezt spētu, sakot:
Ka nav tik traki, draudziņ, nav tik traki…
Pulkstenis vientuļi stundas skaita,
Miegs aizgājis meklēt labākas mājas,
Tādas mājas, kur miers tikai valda;
Manējās – pārāk liela ir drūzma.
Drūzma no domām par bijušo dzīvi;
Domām, par laiku, kas atlicis vēl…
Arī miegam, laikam, kā visiem
Vajaga miera, kas dzesētu prātu.
Manējām domām nav nekur glābiņa;
Darbi, kas darāmi – sastājas rindā,
Prasa, kad pienāks mūsējā kārta
Idejas, tikko dzimušas – nomirst…
Galva mana – šo ideju kapsēta.
Roku divu man nava gana
Spēki par maziem, lai akmeni veltu
Celtu un celtu…veltu un veltu…
Miers aizgājis meklēt labākas mājas
Izsalcis vējš trako liepās,
Plosa tas zarus un lapas…
Plosītā dvēsele mana,
Prasa vēl laimes nedaudz.
Puķe mazā, nu piedod,
Atdota esi tu vējam…
Mīla mana, jel saki —
Tiksimies mēs vēl pēc vētras?
Ar roku asaru notraucu,
Puķes norautās salasu…
Vai skumjas asās nopļāva
Mīlu, manu un tavu?
Puķe labā, jel piedod,
Nemīlas laiks valda.
Ko man darīt, saki —
Vai tiksimies mēs vēl pēc vētras?
Nav cilvēks balts,
Un arī melns tas nav,
Kaut kas pa vidu.
Vai reiz teica kāds —
Tam netikumu tik, cik suņam blusu
Bet, pasmaidīšu-
Suņam manam blusu nav!
Ir naktī melnā zvaigznes,
Ir dienā baltā ēnas.
Ir cilvēks puķuzirnim rada,
Un – raibs, kā dzeņa vēders.
Kā atšķirt labo mums no ļauna
Vai atšķirt to maz spējam
Jo – cilvēks puķuzirnim rada
Kas aug no melnas zemes
Un tiecas baltās debesīs
Tik vidus raibu raibais.
Vien dzīvi Dievs ir devis katram
Un izvēli. Starp balto / melno…
Kas esi tu… kas esmu es…
Es nezinu. Vien minēt varu…
Rasā muti nomazgāja,
Rīta dziesmu nodziedāja,
Gaismiņā celdamās,
Tumsiņā guldamās…
Latvju meitas tautas tērps —
Mūsu mātēm, senmātēm
Skalu gaismā vērpts un austs
Linu mārkos izmērcēts, grūti audzināts
Lielos godos – kāzās, bērēs
Goda vietā celts
Lepnu stāju stalti nests
Smago darbu apsegdams
Sakšu sakšām saulē vizot
Saņemts cieši, plecus sedzot
Tā kā dzīvi rokās turot
Cieši – neatlaižot…
Vainadziņa pērlītes, asariņu lāsītes
Cieši virknē vijas
Mūžus kopā savijot
Krustu šķērsu savērpjot
Mūsu senči iznesuši
Cauri gariem gadu gadiem
Saglabāts no dubļu dubļiem
Tīņu tīnēs paslēpenēs, sirdīs iznēsāts
Gredzentiņiem pirkstos skanot
Jostām plīvojot
Latvju tautas meitas iet
Mūsu tautas dēli – dzīvi turpinot
Kā visas tautas cerība,
Kā visa mīlestība mūsu,
Ir ievīta ik rakstā tavā
Par dzimto zemi – Latvija
Klusē, klusē un paklusē
Klusē, jo tas ir zelts!
Ja klusēsi, malā stāvēsi —
Kad bļāvēji ceļā nostumti būs
Tad klusētāji nāks un ordeņus saņems
Tie priekšā līdīs un izlīdīs
Un stāvēs pirmajās rindās!
Lai citi kliedz, tā tauta dumjā
No sāpēm, no bada, bez cerībām
Apzagtie, piesmietie, apsmietie
Mēs – klusēsim, jūs – klusējiet
Un visu darīsim pa kluso
Tas vienkāršākais veids, kā nokļūt
Tais varenajos, bagātajos slāņos
Un visi pie barotnes silēm tiecas —
Un liecas, un liecas, un liecas…
Es esmu,
Tu esi,
Viņš, viņa ir.
Jūs esat,
Mēs esam – mēs būsim arvien!
Kamēr vien saule spīdēs,
Un mēness atspīdēs,
Un mūsu jūra šalkos —
Šī tauta pastāvēs!
Valoda slima, vai ļaudis, kas runā?
Negribu dzirdēt šos vārdus – tie biedē
Tik daudz ir liekulības tukšas,
Tik daudz ir izlikšanās liekas —
Vārdos.
Es tveros mūzikā, tur vārdu nav
Tā izteic manu prieku, šaubas
Tā raud un līksmo līdz ar mani
Mēs saprotamies labi abas
Bez vārdiem…
Kā māksla top – es nešaubos,
Tais – klusās darbnīcās,
Bez lieka patosa..
Bet – dažas runājošās galvas,
Kas pārņēmušas varu
Ar glupo tautu sarunājas.
Nu, tāda arī es, šīs tautas daļa
Es kļūšu nicināma, nemīlama
Jo – nerunāju es, un nerunāšu,
Un saprast nespēju un negribu
Ka taisnība mīt spožos žurnālos
Un redaktoru slejās…
Bet – vai tā skaļā, kliedzošā
Par performancēm smalkām
Sauktā, kur koncepcijas izstrādā
Ir tagad māksla? Nezinu.
Un – līdz ar glupo tautu – nesaprotu!
Kas notiek karaļvalstī šajā,
Kur valda izlikšanās gars?
Kur stilu dzīvē, mākslā diktē
Vien dažas runājošas galvas
No ziliem ekrāniem kas viz…
Бесплатный фрагмент закончился.