Atradene un eņģelis

Mamma Mirdza vakar uzvārīja zupu. Tagad tā ir auksta un negaršīga, bet ēst gribas. Meitene paņem bļodiņu, pakāpjas uz soliņa un to uzliek uz plīts, ielej. Tad uzmanīgi aiznes un noliek uz galda, kur atrodas sagriezta maizīte, ko jau apciemojušas mušas. Meitene ēd un domā – vecās tantiņas vārītās zupas bija daudz garšīgākas. Un kādas pankūkas viņa cepa! No kartupeļiem, miltiem. Un, ja bija ievārījums, tad Beta, piemiegusi acis, gluži kā kaķis, baudīja vecās tantiņas taisīto. Viņa vispirms nolaizīja ievārījumu un tad ēda pankūku. Annas tante nekad, nekad neaizmirsa iedot krūzīti silta piena. Tagad, mamma arī ir atstājusi krūzīti ar pienu, taču tur peld mušas, cita par citu lielāka. Pāris karotes apēdusi negaršīgo virumu, viņa noliecas un ar karotīti izzvejo mušas un uzliek uz galda. Tā, tagad viņa pati taisīs zupu. Pāri palikušo viņa salej katliņā un ielej bļodiņā pienu. Var jau paņemt arī tīru bļodiņu no plaukta, bet mamma tad rājas. Piešmucē visu, un kas tad to mazgās? Tāpēc meitene ēd no bļodiņas, kurā jau bijusi zupa. Meitene sadrupina maizīti, un zupa gatava. Kad brokastis un pusdienas, abas, divi vienā, paēstas, Bella atkal pieiet pie loga. Tur notiek kauja. Liels zirneklis noķēris mušu. Tā spiedz kā traka. Tūlīt būs cauri. To Betas sirds nespēj izturēt. Viņa paņem sērkociņu kastīti, izņem vienu sērkociņu un iet mušai palīgā. Drīz vien zirnekļa tīkls ir pārrauts un muša aizlido, bet zirneklis, palicis bez pusdienām, ātri ieskrien kādā loga caurumā. Tikmēr Beta, paņēmusi kabatlakatiņu, slauka nelielo loga rūti, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Tur, uz soliņa, sēž kāda tante, kuras galva noslīgusi gluži kā koka zars, bet uzraugāmie sākuši kautiņu. Mazie zeperi, tā parasti teica vecā tantiņa, plūcas ne pa jokam. Vienam kaut kas noticis ar degunu. Viņš tik skaļi brēc, ka pat Beta to dzird. Arī tante uzlec kājās. Viņa pieskrien pie svešā zēna un cērt pliķi. Tagad ir divi puikas ar skaļām balsīm. Sieviete vairs nezina, ko darīt. Pārējie bērni pamukuši katrs uz savu pusi un no stūriem novēro situāciju. Tā jezga ievelkas līdz brīdim, kamēr parādās vēl dažas sievas. Viņas paķer katra savējo, ar plaukstu uzdod pa pakaļām un aizvelk uz mājām. Kārtībai jābūt. Nu pagalmā ir iestājies miers un bērziņš – tā teiktu vecā tantiņa.

Meitenei nav, ko darīt. Viņa uz naktsskapīša ir atradusi kastīti, kurā ir daudz krāsainu podziņu.

Sarkanās ir mūsējie. Mamma stāstīja, ka sarkanie vienmēr visus uzvar. Tur reiz karojis tētis, kuru Beta nekad nav redzējusi. Tētis ir vislielākā Poga. Viņam ir tik daudz ordeņu, ka mamma Mirdza nevar pat saskaitīt. Beta reiz uzprasīja mammai, kur ir tētis? Bet mamma palika dusmīga. Kaut ko nopurpināja un aizgāja. Viņai, lūk, esot sapulce. Droši vien viņa nezina, kur ir tētis. Tanī sapulcē noteikti pateiks, un tad Beta zinās par tēti visu. Pēc brītiņa, gultā gulēdama, Beta atceras – reiz bērnunamā tante stāstīja, ka viņš ir dzīvs, ka tētis ir Ļeņins un viņš ir dzīvs. Būs jāpasaka mammai. Lai nemeklē tēti. Beta viņu bija redzējusi pati savām acīm. Zālē, kur atradās skaista, balta statuete, bērni vingroja katru dienu. Ļeņins katru dienu skatījās uz viņiem un priecājās, cik visi skaisti vingro un soļo. Tas nekas, ka visiem bērniem bija līkas kājas un palieli vēderiņi. Tētis taču mīlēja visus. Arī Betu. Meitenei gan gribējās dzīvu tēti, bet dzīvais bija miris. Vai mamma mīl šo tēti – baltu, mazu? Tur viņš stāvēja un skatījās. Audzinātājas tante teica, ka Ļeņins mīlot visus bērnus, bet viņus visvairāk, jo viņi esot Ļeņina onkuļa mazbērni. Tad jau viņš nav mans tētis – meitene, skatīdamies uz saviem pirkstiņiem, domā. Tad jau viņš ir vectēvs. Jāuzprasa mammai Mirdzai. Viņa to noteikti zinās.

Istabā pamazām satumst. Balts mēnesis pa netīro lodziņu iespraucas rūtī un meitene viņam pamāj ar rociņu.

– Tu arī esi viens? Tev arī nav, ar ko parunāt? – Bet mēnestiņš klusē.

– Kāpēc tu klusē? – meitene prasa. – Tu negribi ar mani runāt? Nu, ja negribi runāt ar mani, tad runā ar zvaigznītēm, ja? To tev ir ļoti daudz. Tu zini cik zvaigznītes tev ir apkārt? Nē? Es arī nezinu. Tagad gaidīsim mammu abi. – Pamazām meitene aizmieg.

Eņģelis noglāsta Betas galvu.

– Dusi saldi, manu bērniņ. Es tev padziedāšu dziesmiņu.

– Jā, manu Eņģelīt. Es tevi ļoti mīlu. – Bērns apņem ar rociņām spilvenu un laimīgi smaida.

– Guli, mīļā, līdz rītam un skaties sapnīti par kumeliņu. Tev taču patīk kumeliņi?

– Jā! – mazās lūpiņas kustas. – Patīk… Reiz es redzēju mazu zirdziņu. Tādu pavisam mazu un ar garām, garām krēpēm.

– Kur tu viņu redzēji?

– Pie mana bērnunama, kur dzīvo daudzi bērniņi. Arī es tur dzīvoju. Un zirdziņš arī tur dzīvoja.

– Ko tad viņš tur darīja? – Eņģelis noglauda bērna galvu.

– Viņš palīdzēja onkulim vest zālīti.

– Tad jau viņš bija labs palīgs.

– Jā, Eņģelīt. Ļoti labs, tāpat kā Beta. Vai es esmu laba?

– Protams, bērns, protams! – Eņģelis lēnām attālinās un pazūd istabas kaktā.

Meitene pamostas un skatās, kur ir viņas mīlulis. Bet viņa nav. Arī mammas vēl nav.

– Mamma! – meitene sauc. Taču neviens neatbild. Meitene atver acis. Istabā ir tik kluss, ka pat mušas nedzird sīcam. Mammas nav. Uz galda ir kartupeļi un sāls trauciņš.

“Mamma bija, kamēr es gulēju,” meitene nodomā un sāk raudāt. – “Atkal esmu viena. Man gribas atpakaļ uz bērnunamu! Tur ir citi bērni. Tur var spēlēties. Un putra.”

– Neraudi, Beta! – atskan jau pazīstamā balss pie griestiem. – Tu taču zini, ka mammai nav laika. Viņa par tevi vienmēr domā.

– Tāpat kā tētis Staļins?

– Citādi.

– Kā citādi? Kāpēc? Kāpēc viņa mani gribēja?

– Redzi, Beta. Cilvēka dzīves ceļš iet kā pa kalniem, kā pa lejām. Viņš vienmēr ko meklē, atrod un atkal iet. Paklūp. Mammai Mirdzai ir tieši tāpat. Reiz viņai bija maza meitiņa, bet, tāpat kā tevi, viņai nebija laika pieskatīt, tāpēc viņa noalgoja kaimiņu lielāko meiteni, kurai vajadzēja ne tikai pieskatīt mazuli, bet arī nomazgāt traukus, sanest ūdeni no akas, gatavot ēst. Kādu laiku viss bija labi, taču kādu dienu meitene mazo neielika gultiņā, bet atļāva mazajai stāvēt pie loga. Viņa tur spēlējās, bet meitene pati aizgāja pēc ūdens. Kad viņa atnāca, mazās vairs nebija. Izrādās, ka viņas mantiņa bija izkritusi pa logu. Meitenīte sniegusies tai pakaļ un izkritusi.

Tad nu gan sākās vētra. Mammai Mirdzai jau tas bija par daudz. Viņa aizsteidzās uz miliciju. No turienes ieradās divi vīri un aizveda meiteni nezināmā virzienā. No tā brīža, varbūt agrāk, pēc viņas vīrieša aizbēgšanas, Mirdza kļuva aizvien cietsirdīgāka. Viņa ārēji bija laipna, pat izpalīdzīga, bet iekšā viss vārījās kā elles katlā. Vajadzēja tikai spridzekli, lai viņa uzsprāgtu.

– Kas ir spridzeklis? – meitene prasīja.

– Mazās meitiņas aiziešana viņā saulē. Tas bija liels trieciens, no kura Mirdza neatguvās.

– Vai viņai sāpēja?

– Laikam toreiz sāpēja? Tas bērniņš tikpat ātri, cik atnāca, tikpat ātri aizgāja. Viņš aizgāja pie māsiņām un brālīšiem.

– Un tā meitiņa, kuru svešinieki aizveda? Kas notika ar viņu?

Kur viņa palika?

– Viņu vairs neviens neredzēja. Meitenes mamma gāja pie Mirdzas. Lūdza piedošanu. Raudāja. Lūdza, lai atbrīvo meiteni, jo neko sliktu nav gribējusi, bet Mirdza palika cieta kā krams. Asaras nelīdzēja. Viņas mazās meitiņas nāve vēl vairāk nocietināja sievietes jau tā akmeņaino sirdi, – atbildēja Eņģelis. – Lielā meitene nomira kaut kur Sibīrijā, ļoti aukstā zemē.

– Tu teici, ka tur, pie tevis, visi kļūstot par Eņģeļiem.

– Jā, es viņu tur satiku.

– Kur?

– Eņģeļu pilsētā.

– Tā pilsēta ir skaista? – mazā taujāja.

– Ļoti skaista! – Eņģelis turpināja stāstīt. – Tā ir burvīga. Dīvaina gaisma apgaismo ielas, mājas, kokus. Šķiet, ka tas viss celts no kristāla. Apkārt lido Eņģeļi garos, baltos tērpos. Vieniem rokās ir cītaras, citiem stabules.

– Bet ko viņi ēd?

– Viņiem tikai jāiedomājas un uz galda parādās nektārs, dažādi augļi.

– Eņģelīt, es gribu nomirt, tad es arī tur būšu. Un tu būsi vienmēr kopā ar mani.

– Nē, mīļā! Dievs visiem nolicis savu laiku.

– Ak tā? – Beta nostiepj vārdus kā veļas auklu pagalmā. Pēc brīža turpina:

– Vai viņa, mana pamāte, mani vairs negrib?

– Grib jau grib, bet..

– Kas par, “bet”? – meitene ziņkārīgi jautā savam sargam.

– Redzi, viņa vienmēr ir aizņemta. Bet naktī viņa tev uzvāra kartupeļus ar visu miziņu. Citreiz atnes no ciemiem. Vai tev garšo kartupeļi ar miziņu?

– Jā! Ar rūgušpienu, – Beta nedroši atbild.

– Nu, tad ej droši pie galda! Ēd, kamēr silti! Kad paēdīsi, tad iziesi ārā.

– Manu Eņģelīt, durvis atkal būs ciet.

– Man liekas, ka kāds aizmirsis tās aizslēgt.

– Vai, es tūlīt!

Beta izlec no gultas un skriešus apģērbjas. Tad paķer kartupeli un skrien pie durvīm.

– Vaļā! Urā!!! – viņa sajūsmā kliedz.

– Betiņ, tu kaut ko aizmirsi pateikt.

– Paldies, manu Eņģeli! Paldies! Man to jau teica vecā tantiņa:

“Meitiņ, nekad neaizmirsti pateikt paldies!” Tagad es iešu. Jā?

– Ej mana mazā! Tev vēl saulīte vajadzīga, lai izaugtu liela meita.

– Kā puķīte?

– Jā, arī puķītēm vajadzīga saulīte.

Pagalmā neviena nav. Neliels zvirbuļu bariņš kaujas par maizes druskām. Kāds dzeltenīgs runcis viņus novēro un ir sagatavojies lēcienam. Ausis pieglaustas, astes galiņš trīc. Jā, starp zvirbuļiem un kaķiem nekad nav miera. Beta izpēta, ka nelielais placis ir cieši noslēgts ar dēļiem. Ciet ir arī durvis, kas ved uz trokšņainu ielu. Tur gan viņa neies, jo meitenei ir bail ne tikai no mašīnām. Viņa tur var arī pazust.

Beta iekāpj smilšu kastē. Nu gan var darboties. Meitene salasa kociņus. Tur būs mežs. Tad saplūc zālīti un iestāda smiltīs. Viņa skatās apkārt. Vajadzētu ūdeni. Kur lai to dabū? Tad viņas galviņā iešaujas viena prātīga doma. Re, pie mājas stūra nolikta vanna. Tur noteikti būs meklētais lietusūdens. Tādā esot ļoti labi mazgāt galvu. Tā reiz teica vecā tantiņa Anna. Tad mati paliekot mīksti. Taču nav neviena trauciņa.

– Pagaidiet, puķītes! Es tūlīt! – Viņa kāpj uz istabu, kas atrodas jumta istabiņā. Tā kāpšana gan pagrūta, jo kājas vēl mazas. Kad viņa atgriežas, pagalms pilns ar bērniem. Uz soliņa apsēdušās sievas un uzrauga savējos. Beta sarāvusies apsēžas uz lievenīša. Viņa redz, ka viņas puķu dārzs ir samīdīts, bet puikas kastes vienā stūrī taisa ceļu. Meitenes stāda jaunas puķes. Pagalmā parādās citi zēni. Viņi, aizņemti ar savām darīšanām, meiteni nepamana. Kāds zēns, noķēris vaboli, pēta.

– Roli! – viņš sauc, – re, ko es atradu! – Arī pārējie pievērš uzmanību vabolei. Tas jau ir interesanti.

– Paskatieties, viņai ir daudz kājiņas.

– Cik daudz? – kāda meitene noprasa.

– Daudz… – zēns atbild, jo vēl neprot skaitīt.

Beta nolemj palīdzēt. Viņa ir iemācījusies skaitīt līdz desmit, tāpēc klusām pieiet pie bariņa un vēro vaboli.

– Vabolītei ir sešas kājiņas! – Meitene sasit netīrās plaukstas.

Bērni ar zināmu cieņu steidz aplūkot nezināmo pienācēju.

– Tu no kurienes?

– Es tur dzīvoju. – Beta rāda uz durvīm.

– Tur? – kāds zēns pārjautā.

– Jā, es un mamma.

– Tā tur esot baigā… – zēns vēl grib ko teikt, bet viena no sēdošajām tantēm viņu asi pārtrauc. – Artur, cik reizes tev var teikt, ka tev ne par vienu nekas nav jāsaka!

Tad viņa pieliecas pie kaimiņienes un čukst: – Vecā Almas tante, kas dzīvo turpat augšā, man daudz ir stāstījusi par mazo meitenīti, kas dzīvo viņai pretī. Vienmēr ieslēgta. Vienmēr viena.

– Ak, Dieviņ, tētiņ! Kāpēc māte neko nedara?

– Viņa ir liela sieva partijas komitejā. Tāpēc viņai nav laika bērnam. Strādā no rīta līdz vakaram. Braukā pa kolhoziem. Tu atceries, ka pēc tās lielās izvešanas, – viņa apskatās apkārt un pieliecas pie blakus sēdētājas auss, lai neviens nedzird, – nav kam tur strādāt. Tagad sabraukuši visādi vazaņķi ar savu bērnu varzu no varen plašās. Ieņēmuši izsūtīto mājas un dzer vienā dzeršanā. Arī pati esot no Krievijas.

– Vai manu vai! – otra ievaidas.

– Bet bērns? Vai tas ir viņas bērns? Tad jau būs krievulēns.

– Viņu tā mātīte paņēmusi no bērnunama. Runājot latviski – tā teica Almas tante.

– Mūsējais, – pirmā sieva apmierināti nosecina un vērīgi noskatās uz bērnu.

– Bet izaugs par komunistēnu, – teic otrā.

– Gan jau laiks rādīs. Var jau būt, ka ne. Artur, bērni, iepazīstieties ar meiteni! – Bērni sarosās. Pienāk tuvāk un skatās uz meiteni kā brīnumā. Viens no zēniem saka: – Mani sauc Arturs.

– Kā sauc tevi? – viņš noprasa.

– Beta, – meitene atdzīvojas. Kāds grib ar viņu runāt.

– Arturs. Spēlēsimies kopā! – Var redzēt, ka pieradis komandēt pārējos bērnus.

Bērni pievienojas Betai smilšu kastē. Laiks paiet nemanot. Pēdējie saules stari vēl iespīd mazajā pagalmā.

Mammas un omas sauc bērnus mājās. Bērni cits pēc cita pazūd. Tikai Betu neviens negaida, neviens nesauc. Viņa var spēlēties viena līdz tumsai. Meitenei negribas iet augšā. Viņa apsēžas uz sola, kur bija sēdējušas tantes, un skatās gaišajos logos. Tur noteikti ir labi un silti. Arī Betai gribētos būt siltumā, bet viņai jāgaida mamma. Nokārtu galvu, nogurusi viņa gaida, līdz iesnaužas. Mēness nolūkojas bērnā un lēnām aiziet aiz kāda mākoņa. Vienīgi kāda spoža zvaigzne šūpojas un aicina mazo pie sevis. Bet meitene nedzird. Viņa sarāvusies guļ uz soliņa dzestrajā gaisā un kaut ko sapņo.

Pēc laba laiciņa kāda maiga rokas pieskaras plecam un silta balss aicina pie sevis. Meitene atver acis. Beta viņu pazīst. Tā ir sieviete, kas sēdēja uz soliņa. Artura vecmāmiņa.

– Nāc, bērniņ, paēdīsi un, – ja mamma vēl nebūs, varēsi pie mums pagulēt. – Viņa paņem meiteni aiz rociņas un ved pie sevis. “Kā tāds pamests kaķēns,” viņa domā. “Pasargā, Dievs, no tāda likteņa.”

Kad viņas ieiet virtuvē, pie galda jau sēž vesels pulciņš ēdāju. Beta trīc. Viņa ir nosalusi. Sieviete uzliek Betai uz pleciem siltu lakatu, lai viņa ātrāk atsiltu. Bērni izbrīnīti skatās uz meiteni. Viņiem mazās ir žēl. Arī Arturs tur sēž. Arī viņa sirsniņā kaut kas sakustas.

– Beta, sēdies man blakus! Paēdīsi!

Tante apsēdina meiteni pie galda un priekšā noliek lielu baltu šķīvi. Parasti mājās Beta ēd no metāla bļodiņas. Ielējusi zupu, tante pasniedz meitenei maizi. Zupa ir smaržīga un karsta. Tajā ir pupiņas, kartupelīši, burkāniņi. Meitene zvejo ar karoti šos gardumus un labsajūtā kā runcis nolaizās.

– Meitiņ, ēd arī šķidrumiņu klāt. Tas ir buljoniņš, – tante saka, – ātrāk sasilsi!

– Jā? – Beta laimīgi smaida, piekož maizīti un, kad beidzot viņa ir paēdusi, saka tantei: – Paldies!

– Laba meitene! – tante uzslavē. – Betiņ, es iziešu ārā un apskatīšos, vai tava mamma nav atnākusi no darbiņa. – Pēc brīža viņa norūpējusies atgriežas. Meitenes galva liecas arvien zemāk un zemāk, līdz sasniedz galdu.

– Nav, vēl nav. Betiņ, meitiņ, es tevi izguldināšu pie mums. Pabiezi jau mums te ir, bet vietiņas pietiks visiem. – To pārējo Beta vairs nedzird. Pilnais puncis un nogurums aizslēdz acis gluži kā atslēgas durvis. Meitene atkal redz sapni – sapni par Eņģeli, kurš līdzīgi tauriņam lidinās virs galvas.

– Beta! Vai mani dzirdi? Kā tev šodien gāja?

– Ai, manu Eņģelīti, ja tu zinātu, kādu garšīgu zupu es ēdu! – meitene murmina. – Garšīgu, garšīgu. – Es to nekad neaizmirsīšu. Tā smaržoja kā, kā… nevaru pateikt. Bet ļoti smaržoja.

– Jā, pasaulē tomēr ir arī labi cilvēki, kas neaizmirst pabarot svešu bērnu. Es zinu, meitiņ, ka tu to atcerēsies visu mūžu.

– Jā, manu Eņģeli. To smaržu un garšu. Visu mūžu. Bet kas ir mūžs?

– Mūžs? – Mūžs ir tavs laiks, Beta, – Eņģelis atbildēja.

– Vai vecai tantiņai arī ir mūžs?

– Jā, mazā. Bet viņa jau ir nodzīvojusi garu mūžu.

– Bet es?

– Tavs mūžs ir tikai sākumā. Tu augsi un uzplauksi kā roze.

– Patiešām?

– Tici, tā būs.

– Vecā tantiņa arī uzplauks kā roze?

– Nē, viņa lēnām novītīs.

– Es to negribu! Negribu! Vecai tantiņai jādzīvo ilgi, ilgi. Es gribu viņu! – Meitene sāk raudāt.

– Nebaidies, Beta. Viņa sagaidīs tavu plaukšanu.

– Kā roze, ja? Es arī uzplaukšu.

– Jā, mīļā.

– Vai mammai arī ir mūžs?

– Jā, mazā!

– Tad jau viņa arī nomirs?

– Jā!

– Kā puķe novītīs un nomirs.

– Šī puķe ir rūgta, bērns.

– Kā rūgta? – meitene pārjautā.

– Viņai ir asi dzelkšņi, kas kož. Daudziem no tā ir bail. Daudzus viņa ir sadūrusi.

– Man arī, man arī bail! – mazā sauc.

– Nebaidies! Es tev esmu blakus, mana meitiņa. Bet tagad uzklausi mani, vai dzirdi?

– Jā!

– Var jau būt, ka viņas dvēsele ir slima? Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem vienam pret otru.

– Manu mīļo Sargeņģeli, kā lai es viņai palīdzu?

– Kam?

– Mammai Mirdzai?

– Kad viņa atnāks mājās, ierāpo klēpī un viņu apmīļo. Tu redzēsi, arī viņa pasmaidīs. Tu taču nezini, kas viņai sāp, vai ne?

– Nezinu. – Meitene domīgi saka. – Nezinu gan. Tad jau es būšu ārste! Es ārstēšu viņas Dvēseli.

– Lai tev izdodas, Beta!

– Tu jau lido projām?

– Pagaidām! – Eņģelis pamāj ar spārniem un, ietērpies spožā, žilbinošā gaismā aizlido.

Pēkšņi kaut kas nodārd. Saimniece veikli uztraušas un pieskrien pie durvīm.

– Kas tur?

– Vai pie jums nav mana meita? – atskan aizsmakusi sievietes balss.

– Ir, bet viņa jau sen guļ.

– Atslēdziet! Citādi izlauzīsim durvis! – atskan kāda pavēloša vīrieša balss.

Saimniece atslēdz durvis, un istabā iedrāžas sveša sieviete un milicis.

– Es visus dzīvokļus apskrēju, bet viņas nekur nav. Labi, ka atradās. Visu dienu braukāju pa kolhoziem. Ne dzērusi, ne ēdusi. Arī Roberts nav nekā ēdis. Mēs esam galīgā badā.

Saimniece saprot mājienu.

– Sēdieties pie galda! Mums te pupiņu zupiņa izvārīta. Varbūt vispirms paēdīsiet un tikai tad paņemsiet meiteni. Viņa pašreiz guļ. Tīri vai žēl modināt.

Abi nelūgtie viesi, mēteļus nenovilkuši, apsēžas pie galda un kāri ķeras pie karotēm. Paiet īss mirklis, un zupas katls ir iztukšots.

– Kas par zupu! Garšīga gan, – vīrietis, vēl ēzdams maizi, nosaka. – Mana Mirdziņa, piedodiet, neesam precējušies, tādu nevāra.

Sieviete, kuru vīrietis skaļi aprunā, nikni paskatās un nosaka: – Tu, Robert, iesi kājām uz savu māju, bet es paņemšu meitu un aiznesīšu uz savu istabu. – Par Robertu nosauktais vēl ar plaukstu savāc drupačas un visu ieber mutē.

– Saimniecīt, varbūt jums ir kaut kas stiprāks? Te jau ir silti, bet mēs, pa laukiem braukādami, esam pamatīgi pārsaluši. Šitie dubļi! Ceļi neizbraucami. Vot, – viņš rāda virs ceļiem. – Tāpat kā pie mums Krievijā. Mēs abi ar Mirdzīti atbraucām, lai jums palīdzētu celt jaunu dzīvi. Vot! Laukus no budžiem iztīrījām, bet tagad savējie neko neprot. Pat cirvi iztrīt, ni un ni. – Roberts savicina rokas. – Iedod kādu mēriņu siltumam! – viņš lūdzas.

Saimniece izvelk pudeli no sienas skapīša. Nu tikai sākas dzīres. Saimniece reizēm viņus apsauc, lai taču runā klusāk. Bērni un vīrs guļot. Taču alkohols dara savu, līdz jautro sprēgāšanu pārtrauc negaidīta cilvēka rupjā balss:

– Ko tad jūs te darāt? Nakts laikā te, manā mājā, notiek dzeršana? Nu, ka visi projām! Man rīt jāiet uz darbu. Vai tad citur nevarējāt?

Roberts pieceļas. Knapi turas kājās. Sarkanajā ģīmī iezvērojas acis. – Kas tu te tāds? Mums te tagad viss kopējs! Arī tava sieva ir mūsu. Kopēja. – Viņš uzsit ar dūri pa galdu. – Budži tādi. Par maz, par maz viņus kāvām, Mirdziņ, skaties, kā šie te dzīvo, bet mums… Jūs, ja bļausiet, aizvedīsim uz attiecīgu vietu, uz učastoku, no kurienes pat pelīte neaizmuks. Vai sapratāt?

Vīrietis nobāl. Tad klusi saka: – Bet man rīt uz darbu.

– Kur tu strādā?

– Metalurgā.

– Zinu, zinu, kā jūs tur stiepjat gumiju. – Roberta acīs atkal iedzirkstas sarkana uguntiņa. – Gluži, kā kolhozos, – viņš turpina.

– Neviens neprot uztrīt cirvi.

– Ko tu? Cirvis, cirvis. Mums metāls vajadzīgs. Lai strādā! Iesim! – Mirdza mudina vīrieti.

Roberts, neievērodams klātesošos, piedzēries kaut ko murmulē tālāk.

– Reiz mans draugs Sašiņš kādā būdā vienā naktī sacirta gulošos. Veselus sešus. Vai saprotat? Veselus sešus. Tagad guļ, kājas atstiepuši. Tēvs, māte un četri sīkie. Iedomājieties, viņi Sašam nedeva pudeli! Būtu iedevuši, būtu dzīvi. Bet Sašiņu noķēra un uz Kolimu prom. Vai jūs to saprotat, jūs, bļaģ? Par pudeli uz Kolimu. Manu draugu! Visu fronti izgājām kopā. Fašistus sitām. – Roberts paceļ elkoni un berzē acis, kurās nav redzamas asaras. Taču saberzis viņš tās ir pamatīgi. Neviens nevar pateikt, vai vīrietis ir vai nav raudājis par to nezināmo Sašiņu, kurš atrodas Kolimā. – Man un Sašiņam biedrs Staļins par varonību pat ordeni piešķīra. Un tagad Kolimā mans labākais draugs. – Var redzēt, ka vīrietim paliek sevis tik žēl, ka viņš tiešām sāk raudāt.

Mazajā virtuvītē iestājas klusums. Katrs domā savu domu. Saimniece ar drebošu roku ņurca priekšauta stūri. Saimnieks, ģērbies pidžamā, nolaiž galvu. Viņa jau sirmot sākušie deniņi blāvi viz petrolejas lampas apgaismotajā telpā. Te nevienam vairs nav, ko teikt… Pat tie abi apklusuši. Vienīgi kāda pamodusies muša sīc pie lampas.

– Ejam projām! – vīrietis burkšķ un streipuļodams virzās uz durvīm.

– Jā! Jā! – Mirdza atsaucas. Viņa vēl var noturēties taisni, tāpēc stutē vīrieti, lai tas nenogāžas. Tas, savukārt, apņēmis sievieti ap vidu, grābstās ap viņas pupiem. – Kas par kartupelīšiem! Ejam! Pamīcīsim tos, ja? – un pats smejas. – Mums te nav ko darīt.

– Bet meitene? Vai ņemsiet līdzi? – saimniece drebošā balsī jautā.

– Lai paliek, rīt. – Sieviete pamet ar brīvo roku. – Rīt. Mums ar Robertu vēl ir kādas darīšanas. Vai ne? – Viņa koķeti smejas un, roku uzlikusi uz vīrieša pleca, lēnām velkas ārā.

Kad durvis aiz abiem svešiniekiem aizvērušās, saimnieki klusu apsēžas. Viņi laikam ir šokēti. Saimniece izvelk no priekšauta kabatlakatiņu un šņukstēdama slauka asaras. Mazajā virtuvītē iestājas klusums.

Saimniece pieiet pie loga. To atver, lai izietu alkohola un cigarešu dvinga.

– Tā kā tādi mežoņi, – viņa klusi saka.

– Ir jau arī. Vai nedzirdēji par tiem sacirstajiem cilvēkiem?

– Jā! Nabaga meitene! Pie kādiem zvēriem viņa nokļuvusi. Kas būs ar viņu? – Abi klusēdami domā par vienu un to pašu – par meiteni un likteni.

Ir agrs rīts. Beta pamostas kopā ar pārējiem bērniem. No virtuves pavērtajām durvīm nāk kairinoša smarža.

– Jūs jau pamodušies? – kāda balss klusi uzrunā bērnus.

– Laikam visi, – saka Arturs. – Arī Beta. Omīt, kas te naktī bija par troksni? Man šķita, ka vesels žurku bars apcēlis mūsu māju.

– Tā jau arī bija, – sieviete atbild.

– Un tētis tās aizdzina.

– Jā, Robert. Viņš ar slotu, kā sētnieks slauka ielu. Uz vienu pusi, uz otru. Es uzsildīju ūdeni, ejiet nomazgāties. Jā, Betiņa pirmā. – Viņa uzsmaida meitenei.

Arturs nenociešas. – Kāpēc viņa pirmā?

– Viņa ir mūsu ciemiņš. Vai ne, Beta?

– Jā, tante! – meitene atsaucas.

– Viņa ieies vannā atsvaidzināties, – sieviete saka pārējiem bērniem. – Tev tas ir svarīgi, vai ne? – sieviete atkal uzrunā meiteni.

– Jā! – Mazā paskatās uz sievieti, kura viņai uzsmaida. Betas sirsniņa atmaigst. Ja kāds smaida, tad viss būs labi.

Kad meitene ienāk siltajā virtuvītē, tur viņu jau gaida silta skārda vanna. Pēc ūdens peldes Beta un pārējie bērni apsēžas pie galda, kur mazās krūzītēs kūp tēja. Blakus, uz šķīvīšiem, nolikta maizīte. Bērnu tētis jau sen ir darbiņā. Arī mamma ir darbiņā. Arturam gan ir labi. Viņa omīte nekur nestrādā. Viņa, kā teic pieaugušie, gana Arturu, lai viņš neizstrādā blēņas. Pēc brokastīm bērni iziet pagalmā. Betai tur patīk vairāk nekā pažobeles istabiņā, kur vienmēr ir auksti. Saules stari apņem nelielo pagalmu. Meitenes cep kūkas. Zēni brauc ar mašīnām. Tas nekas, ka uz četriem ir tikai divas, bet darīt vienmēr ir ko. Te ceļš jāpalabo, te kalniņš jāuzber.

Taču cik ilgi spēlēsies? Laiks kļuvis nemīlīgs, un sāk līņāt. Vecā tantiņa Anna teiktu – līst pēc suņa! To gan meitene nebija redzējusi, kā līst suņi. Arī bērnu vairs nav. Meitene lēnām čāpo augšā. Brīžiem ar divām kājām, brīžiem četrrāpus, līdz sasniedz mērķi.

Ir pagājušas dienas, nedēļas. Betas dzīvē nekas, nekas nemainās. Kamēr mamma nav mājās, meitene cītīgi pēta pažobeli un tur esošās vecās mantas. Viss, ko viņa nav redzējusi, tiek aptaustīts un pat iemēģināts. Kādā saulītes apgaismotā stūrī viņa atrod vecu, noputējušu ratiņu. Beta tādu jau bija redzējusi. Vecā tantiņa ar tādu tina dziju kamoliņos. Betai dzijas nav, tāpēc viņa būs šoferis. Viņa sameklē mazu soliņu, apsēžas un nu var braukt.

– Pi, pī! – pažobeles klusumā atskan sīka bērna balstiņa. – Pi, pī! Es braucu, es braucu pa pakalniem un lejām, kur bērni laimīgi ar priecīgām sejām. Puķītes zied, saulīte iet… – Tā nobraukusi kādu laiku, viņa attopas, ka vajadzētu arī pasažierus.

Viņa pieceļas un aizsteidzas uz istabu un tur paņem divas malkas pagalītes. Noliek pie beņķīša. Nu ir jautrāka braukšana. Meitene dzied:

– Cik priecīga es šodien! Man liela mašīna, kas tālu aizvedīs. Nē, nē! Ne tā, – Beta domā. – Es labāk ņemšu līdzi veco tantiņu. Es aizbraukšu pati pie viņas un viņa man brauks līdzi.

– Pagaidiet, bērni, – viņa uzrunā savus koka bērnus, – es paņemšu tikai sedziņu, lai jums būtu silti. – Beta skatās uz abiem bērniem – pagalītēm, uzsmaida un pazūd istabā.

Tad viņa nāk ar dvieli un zīmuli. Dvielis – sedziņa, bet ar zīmuli viņa ievelk actiņas, degunus un mutītes. Nu viņai ir īstas lellītes. Beta apsedz savus bērnus un sasēdina tos kopā, lai nesalst.

Vecā tantiņa vakaros pirms gulētiešanas bieži lasīja pasakas. Citreiz dziedāja kādu dziesmiņu. Arī Beta dzied šūpuļdziesmiņu:

 
– Saulīt tecēj, tecēdama,
Es paliku pavēni,
Nava savas māmuliņas,
Kas iecēla saulītē?
 
 
Jau saulīte zemu, zemu,
Māmulīte tālu, tālu,
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.
 

Pār Betas vaigiem līst asaru lietus. Šī dziesmiņa viņai atgādina veco tantiņu.

Viņa to vienmēr dziedāja, kad tina dziju, arī tad, kad ārdīja vecās vilnas jakas. Meitene sarāvusies sēž. Viņa gaida mammu Mirdzu. Pa mazo lodziņu redzama saule, kas lēnām iegrimst mākoņos. Beta sēž uz soliņa, galvu atspiedusi pret ratiņa sāniem, un guļ, līdz kāda roka pieskaras viņas plecam.

Meitene plaši atver acis un izbijusies skatās uz svešinieci, bet pretī smaida sīka, grumbiņām izvagota seja. Šķiet, ka pati saulīte iespīd pažobeles sīkajā lodziņā. Vecenīte noglauda bērna galviņu. No viņas plūst viegls siltums.

– Meitiņ, nāc pie manis. Kad tava mamma atnāks, tu mazliet jau būsi atpūtusies. Ieēdīsim kaut ko kopā.

Meitene pazīst vecenīti. Viņas jau pa gabalu ir redzējušās. Toreiz vecenīte iznesa no savas istabas čuru spaini, kam virsū bija vāks. Dažreiz pie viņas atnāk kaimiņienes, kas aiznes to uz ateju pagalma stūrī, atnes tīru ūdeni, produktus no veikala.

Betas podiņu nes mamma, jo Beta pa šaurajām kāpnēm var to izliet. Tad gan smirdētu visas kāpnes. Mamma to dara no rītiem, kad meitene vēl guļ.

Beta ieliek savu sīko plaukstiņu vecenītes rokā, un abas dodas uz tantes istabu.

Kad naktī pārrodas mamma, viņa jau zina, kur ir bērns, jo Almas tante ir atstājusi zīmīti.

Reiz, kad atkal neviena nav mājās, mazā Beta dodas ciemos uz pažobeli, kur dzīvo Almas tante. Beta grib ar viņu iepazīties tuvāk. Viņa ir viena, Beta arī ir viena. Var būt, ka abas var sadraudzēties? Tas nekas, ka viena ir vēl maza, bet otra jau veca. Almas tantes mugura saliekta kā zirga loks. Beta zina, ka lokus saliec cilvēka rokas. Bet kas salieca Almas tanti? Neviens to nezina pateikt. Mamma Mirdza to noteikti nezina. Meitene nolemj to uzzināt. Viņa klusu pieklauvē. Neviens neatbild. Tad viņa pieklauvē skaļāk. Pie durvīm viņa izdzird kādu šļūcam. Durvis atveras, un tajās parādās vecenīte, kuru Beta sveicina: – Labrīt, Almas tante! Vai drīkst ienākt? – viņa pajautā. Tas ir pieklājīgi. Tā mācīja vecā tantiņa. Meitene vēl nezina, ka bez aicināšanas neviens ciemos nenāk. Arī dāvanas viņai nav… Atvērtajās durvīs meitene redz mazu istabiņu ar noputējušām mēbelēm. Vienā no tām ir grāmatas. Pilns skapis. Tās kā magnēts piesaista mazās meitenes uzmanību. Mammai gan ir tikai divas grāmatas, bet tās ir svešā valodā, kuru meitene nesaprot. Uz vienas ir onkulis ar lielām ūsām. Mamma stāsta, ka tas esot tētis Staļins. Tad jau Beta ir ļoti bagāta. Divi tēti. Viens tētis bērnunamā, bet otrs uz grāmatas. Grāmatas meiteni piesaistīja kā brīnums, kā pasaka. Tās ir kaut kas neaptverams. Tajās ir viss – ceļojumi, pasakas par princesēm, rūķīšiem un vēl. Un vēl. Taču meitene vēl neprot lasīt. Parasti pasakas pirms gulētiešanas lasīja vecā tantiņa. Tagad viņas nav. Betai atliek tikai skatīties bildes.

– Almas tante, – Beta uzrunā istabiņas saimnieci, – vai drīkst pie jums paciemoties?

– Nāc iekšā, bērns. Nāc pie plīts! Tur tev būs siltāk! Tev jau mājā noteikti ir auksti. Nav kam iekurināt. Man arī nebūs vienai tik skumji un būs siltāk, – Almas tante saka. – Vai tu atkal viena?

– Jā, Almas tante. Mamma tikai strādā un strādā. Viņai nemaz nav laika cept kartupeļus vai pankūkas un vārīt kartupeļus.

– Ko tad tu, bērniņ, ēd?

– Parasti maizi, vārītus kartupeļus ar miziņu un rūgušpienu. Ai, cik tas ir garšīgi! Vārīti kartupeļi un rūgušpiens! – Beta priecīgi sasit plaukstas.

– Kur viņa strādā? Vai tu zini? – tante prasa.

– Nezinu, Almas tante. Reiz viņa teica, ka viņai jāskrien pa laukiem. Neviens negrib strādāt. Tikai viņa viena skrien un strādā. Tie atbraucēji tikai dzer. Viņiem negribas strādāt. Tāpēc mamma ir piekususi un nenāk mājās.

Kamēr Beta to visu stāsta, Almas tante sajauc miltus ar pienu, pieber sāli un cukuru.

– Vai tu ēdīsi kopā ar mani?

– Jā, Almas tante, ja drīkst. Mana vecā tantiņa arī cepa pankūkas. Ai, cik tās bija garšīgas!

– Nogaršo manējās! Varbūt tās arī tev garšos?

Beta sajūt atvieglojumu. Vēderā kaut kas iekņudas. Viņai tik tiešām gribas ēst. Dažreiz ēdiens pat sapnī rādās. Ja viņai būtu nauda, daudz, daudz, tad viņa nopirktu skaistas, lielas kūkas, kas pašas lien mutē.

– Paldies, Almas tante! Es jau nemaz tik dikti vēl negribu ēst. – Beta zina, ka atteikties ir pieklājīgi. Tā teica mamma Mirdza.

– Ak tā! – Almas tante novelk un pasmaida. – Ņem un ieēd manis ceptās pankūkas, – un ieliek meitenes klēpī lielu šķīvi.

Pie plīts ir silti. Turēdama klēpī šķīvi ar gardumiem, viņa pēta kaimiņieni. Viņas bēdu izvagoto seju un domā: “Kā lai uzprasa, kāpēc viņa ir viena? Vai tās grāmatas viņa visas ir izlasījusi?”

Beidzot abas ir paēdušas. Arī Beta ir sadūšojusies.

– Almas tante, vai tu tās grāmatas visas esi izlasījusi? Tev to ir tik daudz!

– Jā, mazā. Visas. Kad es biju jauna, tad mēs abi ar vīru vienmēr pirkām grāmatas. Man patika lasīt. Arī tagad kādu pārlasu.

Betai šķiet jocīgi, ka Almas tante ir bijusi jauna. Viņai šķiet, ka te nu viņa mazliet samelojusies. Tik veca un jauna. Tas tā nevarēja būt.

– Es arī daudz lasīšu, kad būšu liela! – meitene paziņo. – Tas būs tad, kad iešu skolā. Tādā lielā, lielā. Es atceros, ka bērnunamā, kurā biju, blakus bija skola un milzīgs, skaists dārzs, kur bija daudz puķu. Es tur biju kopā ar pārējiem bērniem. Mēs staigājām, staigājām… Jā, jā, Almas tante, vai tu man tici?